Viens no pēdējā laika skaļākajiem notikumiem Latvijas sportā ir Latvijas ielu basketbola izlases uzvara Eiropas kausā – izlases rindās spēlēja arī BK „Jelgava” komandas kapteinis Edgars Krūmiņš. Atgriezušies no Amsterdamas, basketbolisti ir gatavošanās procesā nākamajam lielajam izaicinājumam, taču emocijas par nozīmīgo uzvaru ir norimušas tikai nesen. Edgars atzīst – šī uzvara ir nozīmīgs atspēriena punkts sportista karjerā.

• Kādas ir sajūtas, atgriežoties mājās ar Eiropas kausa uzvarētāju titulu?

Visas tās labākās – neviens negaidīja, ka mēs ko tādu varētu paveikt. Mēs paši tikai pēc kādām 3 dienām, kad bijām mazliet atjēgušies, sākām saprast, ko esam paveikuši.

• Ir kaut kas mainījies? Cik jums ir svarīgi, ka tagad citas komandas no jums mazliet baidīsies, respektēs?

Pašiem ir atbildība lielāka. Mainījies, protams, arī tas, ka ir vairāk piedāvājumu piedalīties turnīros, spēlēs. Tā kā 3×3 basketbols ir kļuvis par olimpisko sporta veidu, tad, visticamāk, tas straujiem soļiem attīstīsies profesionālā līmenī.

• Kad bija tas brīdis, kad sapratāt, ka šī uzvara ir iespējama – vai tas pienāca tikai spēlē vai jau pirms tam?

Nē, pirms tam noteikti nē. Aizbraucām uz Eiropas čempionāta kvalifikāciju, kuru līdz šim nevienam nebija izdevies pārvarēt, taču mēs to pārvarējām, turklāt ieguvām pirmo vietu. Paši sapratām, ka, tā kā pirms nedēļas bija beidzies pasaules čempionāts, mums būs mazliet vieglāk, jo lielākā daļa spēlētāju būs paguruši, un galvenais mērķis viņiem būs kvalificēties pirmajā sešiniekā. Labi nospēlējām un sapratām, ka, ja paveicas, mums ir iespēja tikt arī sešiniekā. Kad pārvarējām ceturtdaļfinālu un iekļuvām labāko četriniekā, mums jau vairāk nebija, ko zaudēt, jo visi baidījās no mums, nevis mēs no citiem. Tikām četriniekā un bija lieli prieki, bet koncentrējāmies un spēlējām tālāk.

Mazliet veiksmes, laba aizsardzība (ko atzina arī turnīra organizatori), komandas mikroklimats, ķīmija, tā vienotība – viens par visiem, visi par vienu. Visi priecājās un cīnījās, nevienā brīdī nepadevāmies, arī finālā – pat pie rezultāta 5:10 neviens nemeta plinti krūmos, bet turpinājām cīnīties un spēlēt savu spēli.

• Emocionāli laikam ir visgrūtāk noturēties – nesalūzt un nepadoties.

Jā, bet tribīnes bija pilnas ar skatītājiem, un tas arī dod enerģiju – īpaši, ja tiek finālā. Mums vislielākais prieks bija par to, ka uzvarējām serbus – pasaules ranga 1.vietu. Viņi, šķiet, nebija zaudējuši 24 spēles pēc kārtas, tas ir – piecus turnīrus.

• Bet nesabijāties.

Nē, analizējām pretiniekus, mēģinājām, domājām stratēģiju, spēlējām savu spēli. Piemēram, pret serbiem mēģinājām izmantot viņu vājos punktus – tas arī ļoti veiksmīgi izdevās. Kaut kā pamazām, pamazām, bet rezultāts bija mūsu labā.

• Kā jūs nonācāt līdz ielu basketbolam? Pieņemu, ka tas sākās kā vaļasprieks.

Nu, tas arī tagad, pagaidām, ir hobija līmenī. Profesionālā sezona sporta zālē beidzas maijā, un tad vasarā savācamies ar draugiem un aizbraucam paspēlēt uz kādu “Ghetto Games” posmu. Tas sākās pirms apmēram septiņiem gadiem – vasarās vakaros nebija, ko darīt, un tad ceturtdienās ar draugiem savācāmies, aizbraucām un uzspēlējām. Tā tas arī sākās – pēc pagājušās sezonas mūsu 3×3 komandas menedžeris un treneris (Jānis Āre) mūs ieteica Latvijas Basketbola savienībai, un saņēmām zvanu, norunājām tikšanos ar mūsu komandu (Agnis Čavars, Kārlis Lasmanis un Nauris Miezis). Satikāmies, parunājām, un tad mums teica: ir pieejama vieta, jābrauc uz Eiropas čempionāta kvalifikāciju un jāmēģina tikt labāko sešiniekā. Jau braucot uz Andoru apzinājāmies, ka neviens nekad tālu nav ticis, un iekļūt sešiniekā no 20 komandām ir diezgan neiespējami. Bet tas izdevās – tikām, un kā pirmie noslēdzām kvalifikācijas posmu un arī Eiropas kausa finālturnīru.

• Vai nav grūti “pārslēgties” no klasiskā un ielu basketbolu?

Protams, ka ir grūti, jo strītbolā ir 3 spēlētāji, līdz ar to ir pilnīgi cita spēles dinamika. Arī tiesneši ir 2 uz pusi laukuma. Uzbrukuma laiks ir 12 sekundes, un bumba visu laiku ir dzīva. Kā iemet bumbu grozā, līdzko to iegūst zem groza, 12 sekunžu laikā ir jāuzbrūk. Pie katra auta un soda laiks tiek apstādināts. Piemēram, pēc sestā soda ir 2 soda metieni, bet pēc 10 soda – 2 metieni un bumba paliek pretiniekam, tā kā ar sodiem arī nevar aizrauties. Viss notiek ātrāk un dinamiskāk. Emocijas arī, protams, izteiktākas.

• Runājot par zāles basketbolu – kā Tu vērtē BK „Jelgava” šīs sezonas sniegumu?

Varu vilkt zināmas paralēles – sezonas sākumā komandai bija mērķis noslēgt pamatturnīru labāko trijniekā, kvalificējoties 12 labāko komandu vidū, kas cīnīsies par medaļām. Sezonas gaitā sajutām, ka varam pacīnīties arī par ko vairāk. Daudz deva tas, ka komandai pievienojās Gatis Justovičs – viņš ir ātrs, dinamisks, spēlē ar emocijām. Viņš pievienojās sezonas vidū, un komandai uzreiz parādījās citādāka spēle uz laukuma. Saspēlējāmies ļoti ātri, un mērķis bija medaļas. Manā skatījumā Valmiera bija paredzamāks pretinieks nekā Ķekava finālam.

• Jums droši vien arī LBL2 čempionu tituls daudz ko nozīmē kā komandai.

Jā, protams. Jelgavai beidzot parādījās skatītāji zālē, arī vietējie spēlētāji, jelgavnieki, komandas sastāvam uzreiz pievienojās vairāk nekā agrāk. Tā kā LBL2 ir pusprofesionāls līmenis, tad spēlētāji spēli var izbaudīt. Protams, ir liels prieks un gandarījums, ka izcīnījām čempionu titulu.

• Runājot par tuvu, pavisam tuvu nākotni – “Moscow Open”, ko basketbola aprindās neoficiāli dēvē par pasaules čempionātu. Kā tam gatavojaties un kādas ir šī brīža emocijas?

Emocijas tagad ir pierimušas, pamazām sākam gatavoties. Divas reizes nedēļā satiekamies Ķekavā, savā starpā uzspēlējam, parunājam, ieskicējam aptuvenu plānu, un tad katrs gatavojās individuāli. Visi pārējie spēlētāji strādā pilnas slodzes darbu, un pēc darba neviens negrib doties uz fiziski smagu treniņu.

• Neveicat veiksmes rituālus? Ir dzirdēts par bārdas audzēšanu vai laimīgajām apakšbiksēm.

Nē, nē, tik traki vēl nav. Varbūt katram spēlētājam individuāli ir savi rituāli. To, protams, neviens nestāsta.

• Ar kādiem mērķiem braucat uz Maskavu?

Vienmēr ir grūtāk titulu aizstāvēt, nekā aizbraukt un spēlēt savu spēli, ja Tevi neviens nepazīst un no Tevis neko negaida – tā, kā braucām uz EČ kvalifikāciju. Tas bija vieglāk, tagad atbildība ir lielāka. Brauksim un spēlēsim, kā būs – būs. Gribas arī kādreiz tikt trijniekā – līdz šim, cik esmu braucis, tas nekad nav izdevies.

• Satraukums ir lielāks nekā pirms Amsterdamas?

Nē, es domāju, ka nav. Mēs pierādījām, ka varam nospēlēt labi, tagad ir jābrauc un jāspēlē. Tādu stresu, kāds man bija Amsterdamā, es ļoti sen nebiju piedzīvojis. Nezinu, varbūt pirmajā LBL spēlē profesionālā līmenī – varbūt tad bija tik liels uztraukums, kad pirmo reizi uzlaida uz laukuma. It sevišķi ceturtdaļfinālā, jo no tās spēles bija atkarīgs viss – vai nu esam četriniekā, vai neesam. Protams, brīdī, kad sākas spēle, neko vairāk nejūti un nedzirdi, tikai koncentrējies spēlei. Tas tā ir katram sportistam.

• Par nākamo gadu runājot – kādi plāni ir 2017./2018.g. sezonai?

Ja nebūs kardinālu izmaiņu, spēlēsim LBL2, centīsimies nosargāt čempionu titulu. Redzēs, kāda būs komandas komplektācija, cik spēlētāji varēs basketbolu apvienot ar darbu un cik daudz jaunu spēlētāju pievienosies komandai. Viss atkarīgs no komandas sastāva. Jādomā, kā Jelgavā attīstīt jaunos spēlētājus un basketbolu kopumā. Daudz darba darāms, bet ir optimisms, ka viss iespējams.

 

Pilnu spēles ierakstu var noskatīties šeit:

Foto: fiba.com